Īsta vaniļa desertiem un kūkām kā punkts uz i

Siltais laiks tā vien mudina pamieloties ar kaut ko gardu un smaržīgu un dažādi – ar vaniļu pagatavoti ēdieni, kā arī dzērieni labi iederēsies svinīgos pasākumos, brīvdienu pusdienās. Vaniļa ir ļoti izplatīta un iecienīta garšviela, ko var izmantot ne tikai desertu, konditorijas izstrādājumu gatavošanai, jo jaunākās tendences liecina, ka šefpavāri iekļauj to arī pamatēdiena receptēs, liecina garšvielu ražotāja Santa Maria vērojumi.

“Vaniļu pievieno daudzām kūkām, cepumiem, pudiņiem, šokolādes, piena dzērieniem, liķieriem un desertiem. Piemēram, tādi deserti kā Creme brule un Pannacotta nav iedomājami bez vaniļas garšas un saldā aromāta. Piemēram, Santa Maria vaniļu importē no Madagaskaras, kur vaniļas pākstis izaug apmēram 15-18 centimetrus garas. Šī valsts nodrošina 85% pasaules vaniļas tirgus. Vaniļas ražas periods Madagaskarā ir no decembra līdz augustam. Piemēram, jaunās ražas konservēšana un uzglabāšana ilgs apmēram pusgadu, kas nozīmē, ka mūsu iepirktā vaniļa ceļu uz Eiropu sāks tikai nākamā gada februārī. Vaniļas sagatavošanas process tiek rūpīgi kontrolēts, lai nodrošinātu vajadzīgo mitrumu, aromātu un tekstūru. Darbietilpīgā un atbildīgā sagatavošanas procesa dēļ vaniļa ir dārga garšviela, bet laba alternatīva saimniecēm ir arī vaniļas cukurs,” vērtīgās garšvielas ceļu un pielietojumu skaidro AS Santa Maria mārketinga vadītāja Baltijas valstīs Inga Auziņa.

Vērtīgo vaniļu pirmie uz Eiropu atved spāņi

Vaniļa ir tropiska kāpelējošā orhideja, kuras sulīgie stublāji sasniedz apmēram 10 – 15 m augstumu. Auga lapas ir plakanas un lielas, vaniļas orhideja zied ar 8 – 25 cm gariem un bāli zaļganiem ziediem. Gandrīz cilindriskās formas vaniļas pākstis ir 10 – 25 cm garas, aug ķekaros. Tās tālāk izmanto aromātiskās garšvielas iegūšanai, bet svaigām vaniļas pākstīm nav aromāta vai garšas. Pēc novākšanas vaniļas pākstis tiek lēnām gatavotas, tās kaltējot speciālās krāsnīs, saulē, naktīs kondensējot, lai izdalītos balti vaniļas kristāli, sašķirojot pēc garuma utt. Lai vaniļa sāktu ceļu pie gardēžiem, sagatavošanas process ilgst pusgadu. Pēcāk tumšo vaniļas pāksti gareniski pārgriežot, no tās var izņemt vaniļas sēklas.

Vaniļas dzimtene ir Meksika, Centrālamerika, bet mūsdienās šo augu audzē arī Madagaskarā, Meksikā, Taiti, Reinjonā, Indonēzija, Ķīnā, Turcijā, Papua-Jaungvinejā. Jāatzīmē, ka citās valstīs ārpus Centrālamerikas vaniļas ražu sāka iegūt tikai 19. gadsimtā, kad tika saprastas vaniļas jeb laimes orhidejas dabīgās apputeksnēšanas īpatnības. Lai arī pasaulē ir vismaz 100 vaniļas šķirnes, garšvielas iegūšanai izmanto pamatā tikai trīs no tām. Jāņem vērā, ka Meksikā līdz tam mājoja senās maiju un actekuzelta civilizācijas, bet 16. gadsimtā senās impērijas sabruka, kad tās ieņēma spāņi. Līdz ar to 1520. gadā vaniļas pākstis pirmo reizi no Meksikas kā lielu dārgumu ieveda Spānijā, kur pēc seno acteku paražām šokolādes dzērienu aromatizēja ar vaniļu. Senie acteki ticēja, ka šīs dzēriens vairo viņu fizisko un garīgo spēku.

Vaniļas garša un izskats

Vaniļa ir viena no vislabākajām garšvielām, ko var izmantot desertiem un konditorijas izstrādājumiem. Pērkot vaniļas pākstis, ir svarīgi pārliecināties, ka tās nav izžuvušas un zaudējušas aromātu. Pākstīm jābūt tumši brūnā vai melnā krāsā, mitrām, elastīgām.

Vaniļas cukuram ir piesātināta garša un aromāts, ar to pūdercukura vietā var pārkaisīt kūkas un citus konditorijas izstrādājumus. Vēl vaniļas cukuru var pievienot putukrējumam un biezpienam (piemēram, ar svaigām ogām), kā arī kompotiem un ķīseļiem. Vaniļas cukura sastāvdaļas ir cukurs, pūdercukurs, vaniļa (0,8%), kartupeļu ciete, aromatizētājs.

Vaniļas cukura sastāvā ir dabiskā vaniļa, ko var atpazīt pēc smalkiem, tumšiem graudiņiem, kādu nebūs, piemēram, sintētiskajā vanilīnā. Vaniļas cukuru plaši izmanto maizes cepšanā un konditorijas izstrādājumos, arī piena dzērienos un kakao.